Par iepazīšanās nodarbību, kuru var saņemt dāvanā piesakoties jaunumiem.
No elpošanas nodarbībām vairījos, jo tā nu ir lieta, kas mani, pirmkārt, jau ilgāku laiku nomoka, otrkārt, vienmēr sapinos elpošanā un galu galā nomocos 🙂
Tomēr kaut kā šoreiz nenobijos, iekārtojos ērti un sāku klausīties. Kad tuvojās elpošanas prakstiskā daļa, pie sevis nodomāju, ka esmu satraukusies, kā nu būs šoreiz. Sākumā tiešām nervozēju, tomēr sekoju norādēm. pirmās ieelpas bija neveiklas, tomēr ļoti palīdzēja paskaidrojums par to, kādēļ nevaram ieelpot. Par šo domājot, turpināju elpot, to sev neuzspiežot.
Un tad vienā brīdī notika maģiskais brīdis, kad sajutu, ka kaut kas no ķermeņa paceļas virs manis, samīļo mani tā, kā neataceros, ka jebkad kāds tā būtu mīļojis, Tas ir pavisam kas cits, kad samīļo kāds mīļais cilvēks. Likās (es pat diezgan skaidri zināju), ka tā ir mana daļiņa, kas pacēlās un kas samīļoja. Tik maigi, tik īsti, nu tā, ka patiešām līdz asarām aizkustinoši.
Tālāk jau patiešām atdevos visam procesam, pat sanāca nenobīties (cigun prakses laikā esmu iepriekš ko līdzīgu pieredzējusi, bet katru reizi nedaudz sabīstos vai par daudz sapriecājos). Pilnībā peldēju kādā citā matērijā, ne savā gultā. Redzēju gaismu, tik spožu, ka vēru pat acis vaļā, jo acis no gaismas žilba un asaroja. Dzirdēju balsi, iespējams pat pati to teicu (domās vai skaļi, to pat neatceros), ka jāļaujas, ka viss notiks, kā tam jānotiek, ka nevajag par to domāt. Redzēju arī vīzijas, ka esmu vilks kaut kur kalnos, kurš aizstāv un pasargā vilcēnus.
Tik vienā brīdī piefiksēju, ka nodarbība beidzās, telefons atslēdzās, bet viss turpinājās vēl kādu 1/2 h. Burtiski reiba galva no karuseļa.
Pēc tam vēl 1/2h aizmigu dziļā miegā un pamodos svaiga kā gurķītis, šausmīgi laimīga un smaidīga (lai gan bija 11 vakarā un jau laiks iet gulēt).
Nākamajā dienā bija paredzēta tikšanās, par kuru visu nedēļu biju satraukusies. Atnāca īstā sajūta, kādu biju gribējusi, tikšanās bija neticami atklāta un atstāja ļoti labu sajūtu vēl vairākas dienas.