Lielais gavēnis ir atturēšanās laiks pirms Lieldienām, kad ikviens ir aicināts pārskatīt ne tikai savus ēšanas paradumus, bet arī ievērot mērenību savās izpausmēs un vajadzībās. Šogad tas ir laiks, kas ilgst no 14. februāra līdz 31. martam.
Kāds šajā laikā koncentrējas uz ķermeņa attīrīšanu, lai uzlabotu veselību, pašsajūtu, atbrīvotos no liekā svara, garastāvokļa karuseļiem un piedzīvotu domu skaidrību. Cits gavēni ievēro reliģisku motīvu vadīts, daudz lūdzas, praktizē pazemību, lūdz piedošanu par saviem grēkiem, lūdzas par citiem un pārdomās atceras Kristus ciešanas.
Dažādās konfesijās gavēšanas tradīcijas atšķiras. Lielākoties gavēņa laikā nedrīkst ēst gaļu, olas un lietot uzturā piena produktus. Taču šis ir arī laiks, kad rodas iespēja pārvarēt savas vājības un kādas iestrēgušas dzīves situācijas un kad ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir un saņemt atklāsmes par sevi un dzīvi. Bet galvenokārt – ievērot mērenību it visā un palīdzēt tiem, kas ir trūkumā.
Īsumā par gavēni
Jau kādu laiku ļoti vēlējos ar kādu mācītāju pārrunāt gavēņa jautājumus no baznīcas skatījuma. Man izdevās! Ļoti laipns un atsaucīgs bija Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics. Lūk ko viņš saka par gavēni:
Mārtiņš Burke-Burkevics: “Mēs varam izšķirt divu veida gavēņus. Pasaulīgā uztverē gavēnis ir atteikšanās no ēdiena, lai panāktu rezultātu pie sava ķermeņa. Taču garīgajā plaknē gavēnis ir atteikšanās no tām lietām, kas mani aizrunā vai pārāk uzrunā. Tā rezultātā es varu mainīt kaut kādu savu uzstādījumu ikdienā. Gavēnis ir spēja atteikties no tā, kas man traucē. Bet! Ja es no kaut kā atsakos, tad ir jāliek kaut kas vietā. Piemēram, ja cilvēks netiek galā ar seriālu skatīšanos, tad gavēņa laikā viņš nevis atsakās no gaļas, bet no seriāliem un šo laiku, kuru veltīja seriāliem aizpilda ar garīgo praksi, lasa vai nododas lūgšanām.
Gavēnis ir jāvērš noteiktā virzienā! Tā ir prakse, kuru nevajadzētu sākt skaidri neapzinoties, kas ir pamats, uz kura es stāvu. Mēs esam garīgas būtnes. Tā var būt ļoti bīstama lieta, ja es nezinu, kas būs tas, kas iedos vērtību un piepildīs mani ar saturu, lai es mainītos. Piemēram, klusēšana kā meditācija. Tad gavēnim ir jēga. Ja mēs to noreducējam tikai uz fizisko plānu, tad, protams, arī ir rezultāts – holesterīna līmenis samazinās, enerģija pieplūst, tas ir likumsakarīgi. Bet! Gavēņa jēga nav notievēt un tas nav arī jāuztver kā izaicinājums. Gavēt var arī savādāk, atsakoties no lietām, kas aizņem manu laiku. Caur šādu gavēšanu mēs sakārtojam savu ikdienu. Saprotam, ka varam iztikt bez seriāliem un visu dienu pavadīšanas internetā. Tas palīdz ieraudzīt iespējas, kuras laižam garām.”
Gavēnis vai askēze
Esmu daudz interesējusies par hinduisma un budisma filosofiju, kur arī bieži ir minēta atturēšanās. Cilvēks atsakās no dzīves labumiem un pārvar jutekliskās tieksmes, lai sasniegtu kādu morāles vai reliģisko ideālu vai uzupurētos kāda sociālā mērķa labad. To sauc par askēzi (grieķu: askēsis — vingrināšanās), kuru plašākā nozīmē saista ar cilvēku, kurš ir augstākajā mērā atturīgs un atsakās no visiem pasaulīgajiem priekiem. Biju droša, ka tā tas ir arī kristietībā. Ja sākotnēji askēze Senajā Grieķijā bija vingrināšanās tikumos, tad vēlāk vairākās reliģijās to saistīja ar vientuļnieku dzīvi, gavēšanu, atteikšanos no laulībām un citām darbībām pret jutekliskām baudām, lai panāktu tikumisko pilnību un garīgi tuvinātos Dievam. Tāpēc jautāju Mārtiņam, vai gavēnis ir tas pats, kas austrumu izpratnē askēze?
Uz ko mācītājs atbild:
Mārtiņš Burke-Burkevics: “Askēze ir mana dzīves izvēle! Askētisks cilvēks ir brīvs no kaut kāda komforta, kas traucē ieraudzīt patiesību. Karavīri ir askētiski. Kāpēc? Viņi nevilks gultu līdzi uz mežu, tiem ir citas prioritātes. Taču, ja mana dzīve iet tikai uz pēļiem un es nevaru aiziet pačurāt aiz eglītēm, bet man vajag klozeti… tad es esmu atkarīgs no kaut kādām lietām, kuras man traucē kaut ko līdz galam sasniegt. Askēze vairāk nozīmē to, ka esmu rīcībbrīvāks, rīcībspējīgāks, iepretim cilvēkam, kurš ir atkarīgs no kādām lietām bez kurām viņš nevar iztikt. Es to saskatu, ka askēze ir dzīvesveids, kas man ļauj rīkoties daudz ātrāk, ļauj dot ātrāk kādu atbildi… Man nav jādomā, kur es likšu suni vai kaķi un kurš man aplies puķes…”
Uz ko gavēt?
Neesmu īpaši zinoša dažādās baznīcu lietās, ticībās un konfesijās, taču zinu, ka gavēņa laiks tajās ir atšķirīgs. Tāpat arī jau iepriekš rakstīju, ka gavēšana nenozīmē tikai atteikšanos no desas un šampanieša. Bet šī mācītāja atbilde man ļoti patika. Tik vienkārši, skaidri un saprotami!
“Stipri izteiktākas dažādu gavēņu formas tiek praktizētas katoļu un pareizticīgo baznīcā, kur viss ir diezgan strikti noteikts. Ja mēs runājam par protestantu baznīcām, tad bija laiks, kad gavēnis tika ignorēts. Proti, pēc principa:
“Viss man ir atļauts, bet ne viss man der.”
/Apustulis Pāvils/
Respektīvi, es varu darīt jebko, bet man ir jāspēj atšķirt, kas man ir vajadzīgs un derīgs, kas man ir patiešām labs. Piemēram, kādā no draudzēm Baptistu baznīcā bija nolikts aizliegums, ka nedrīkst skatīties televizoru, klausīties radio, iet uz dejām u.t.t.. Aizliegumi, kuriem ir savs pamatojums. Taču no otras puses, ja mēs dzīvojam pēc tāda principa, tad palaižam garām arī virkni labas lietas. Teiksim, atteikšanās pilnībā no televizora skatīšanās. Man jāsaprot, kāpēc es nevaru skatīties televizoru! Galu galā, tur taču rāda arī dažādus analītiskus raidījumus, ziņas un ir arī kristīgās programmas. Respektīvi, ja mēs izslēdzam visu, mēs sevi atraujam arī no kaut kādām iespējām. Tāpēc Pāvels saka “Viss man ir atļauts, bet ne viss man der” un katram pašam ir jāizšķiras, kas tam patiešām ir vajadzīgs”.
Šis jautājums ir apdomas vērts! Piemēram, nolemt pilnībā atteikties no FaceBook lietošanas. Īsti tam neredzu vajadzību, jo mūsdienās lielākoties komunikācija notiek sociālajos tīklos. Arī dažādās slēgtajās grupās dalās ar vērtīgu informāciju, receptēm, iedrošina un iedvesmo viens otru. Bet! To, ka vajag ierobežot “skrollēšanu”, tas jau ir cits jautājums. Izvērtējot savus paradumus var nolemt, piemēram, gavēņa laikā atturēties no interneta, datora un telefona lietošanas pēc pl. 22:00, bet divus vakarus nedēļā atstāt brīvai izvēlei.
Kad gavēt?
Regulāri taisu atslodzes dienas vai nedēļas. Īpaši uz sezonas maiņu, lai attīrītu organismu no liekiem toksīniem un šlakām. Tas sagatavo ķermeni jaunam gadalaikam un līdz ar to nav iemesla slimot. Slimošana arī ir attīrīšanās process, kas parasti notiek pavasarī un rudenī. Domāju, kā ir ar gavēni. Vai tas ir vienreizējs pasākums pirms Lieldienām un vai baznīcu kalendārā ir arī paredzēts atturēšanās laiks starp sezonām?
Mārtiņš Burke-Burkevics: “Gavēt var jebkurā brīdī, īpaši pirms kādiem lielākiem notikumiem. Ko tas nozīmē? To, ka es atsakos no savas ikdienas kārtības, bet nododos šim plānotajam notikumam. Es sevi morāli un fiziski gatavoju šim notikumam un gavēņa laikā varu piedzīvot kaut kādus brīžus, lietas, kas ir pilnīgi neraksturīgas. Ja mēs runājam par Kristu, tad viņš aiziet 40 dienas tuksnesī. Viņš gavē un sagatavo sevi kalpošanai. Šeit doma ir: “Es no visa esmu pagājis malā, mani nekas netraucē, es spēju sevi piepildīt ar tām lietām, kas man ir nepieciešamas, lai varētu sevi stiprināt un sagatavot kādam svarīgam notikumam”.
Mana pieredze iepriekšējo gavēņu laikā ir tāda, ka atsakoties no ēdiena (kviešu un piena produktiem, olām, saldumiem un alkohola) var piedzīvot īstus brīnumus. Kad prāts ir mierīgs, sajūtās vieglums un ķermenī veselība. Pēkšņi var piedzīvot dažādas atklāsmes, ieraudzīt lietas un cilvēkus pavisam savādāk kā iepriekš. Gavēņa laikā ikvienam ir iespēja pārbaudīt un piedzīvot to, cik ļoti, mainot to, ko ēdam, mainās mūsu domas un emocijas.
Mārtiņš Burke-Burkevics: “Nu, redzi, ko veic ēdiens! Tā ir tikai viena maza daļiņa no cilvēcīgās aprites. Mums ir redze, dzirde, mēle, vēders, kas mūs nodarbina. Tajā brīdī, kad es sev pasaku ”Es neklausīšos radio vienu nedēļu vai neskatīšos televizoru!”, tas nozīmē, ka manas acis un ausis jau ir atbrīvotas no kaut kādiem trokšņiem un tā vietā es veltīšu laiku savai ģimenei. Piemēram, reāls gadījums 2005. gadā, kas ir jau kā anekdote. Tajā gadā bija liela vētra un Talsos nebija elektrība veselu nedēļu… Un 2006. gadā dzemdību nodaļas bija pārpildītas, jo bija tāāāds bērnu bums! Ko darīt veselu nedēļu bez elektrības? Tev ir sveces, tu vari runāt un pēkšņi ieraugi, ka baigi labā sarunu biedrene ir paša sieva! Cilvēks pēkšņi kaut ko atklāj no jauna, kaut kas ir noņemts nost un kaut kas ir ielikts vietā. Vietā liek to, kas var aizpildīt, pievienot kaut kādu vērtību. Tas palīdz sadzirdēt un sajust ko pilnīgi jaunu. Tu redzi… Tu dzirdi… Tev galva ir tīra no tā, ar ko katru dienu sevi piesārņojam.
Mana gavēņu pieredze
Pirmie gavēņi bija mana interpretācija, pašas izdomātas atteikšanās un nodoms, kāpēc es to daru. Tiem pamatā bija stingra atteikšanās no kviešu un piena produktiem, gaļas, cukura un alkohola. Gājis ir visādi. Pirmie divi gadi bija “es pamēģināšu” variants, kas beidzās pie pirmās jubilejas, kad draugi piedāvāja “tikai vienu” vīna glāzi. Tas nostrādāja kā glābējzvans, lai izstātos.
Tagad šajā laikā vairāk pievēŗšos “gavēšanai uz mēlīti”, kad cenšos sevi pieskatīt gan vārdos, gan darbos, lai nerunāju lieki, neaprunāju, netenkoju un ka ko saku, tad tikai to labāko. Gavēju uz to, no kā atteikties ir visgrūtāk un katru gadu tas var būt kas atšķirīgs – saldumi, kafija, telefons pēc pl.22 utt.
Ja kādam ir bail, ka neizdosies izpildīt savas apņemšanās, man ļoti patīk šāda pieeja:
Nesanāk, jo mēģini! Pamēģini piecelties no krēsla! Nekas nesanāks, bet ja teikšu: “Piecelies no krēsla”, tad izdosies viss!
Katrs nākošais gavēnis ir pamatīga izaugsme un pieredze. Vairs neuztveru sevi kā “nabadzīti”, kurai aptuveni 40+ dienas nav ļauts našķēties ar končām. Vairs neuztveru to kā eksperimentu vai varoņdarbu, kurš noteikti jāpaveic. Daudz dziļāk un skaidrāk izprotu tā nozīmi, jēgu un ieguvumus. Bet galvenokārt zinu, ar ko dalīties, lai atvieglotu gavēšanas un attīrīšanās procesu citiem.
Rosinu šo apņemšanos uzņemties ar prieku un vieglumu. Galvenokārt necentrēties tikai uz vēdera baudām, bet vairāk ieklausīties sevī, attīrīt prātu un dvēseli, mācīties apvaldīt savas tieksmes un emocijas. Attīstīt savu garīgo spēku pārvarēt dažādus dzīves kārdinājumus un lūgt spēku pārvarēt savus trūkumus, lai tie kļūst par atbalstu un iespēju nākotnē.
„Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs”
/Mateja 6:16–18/
Praktiski padomi
- Ievies piezīmju blociņu, kur piefiksēt ikdienas sajūtas. Ja gavēsi uz ēdienu, tad pirms tam, noteikti uzraksti, kāpēc vēlies to darīt, kā jūties, kā vēlies justies un kādi ir vēlamie rezultāti. Jo smalkāk, jo labāk. Piefiksē arī – ādas stāvokli un toni (iekaisumus, alerģijas, ekzēmas u.c) sāpes locītavās un citas veselības problēmas. Tas var kalpot par atbalstu un motivāciju grūtā brīdī.
- Dzer 1,5 -2 litrus ūdeni dienā (labs rādītājs ir tualetes apmeklējums reizi stundā).
- Uz veikalu dodies ar iepirkuma sarakstu, lai izvairītos no emociju pirkumiem! Arī receptes un ēdienreižu sarakstu vari sagatavot iepriekš vairākām dienām vai nedēļai.
- Izvairies no skeptiski noskaņotiem un nepatīkamiem cilvēkiem! Ja tas nav iespējams praktizē pieņemšanu un līdzcietību. Šī ir lieliska iespēja mazāk runāt un pavērot apkārtējos cilvēkus, savas attiecības ar tiem un to kā pavadi savu laiku.
- Kusties! Aktīva ikdienas pastaiga svaigā gaisā 30.min. vai citas fiziskas aktivitātes jau būs lielisks ieguldījums sava ķermeņa labsajūtā.
- Ievies jaunus ieradumus – pirts vai baseina apmeklējumu, masāžu, kādu radošu nodarbi, iet gulēt šodienā u.tml.
Arī mācītājs Mārtiņš ir vienisprātis, ka viss ir saistīts. Respektīvi, tas ko mēs ēdam ietekmē to, ko domājam un kā jūtamies. Pat ja Tu no kaut kā atsakies, dzīvē jau tukšums nepaliek, vienmēr kaut kas tiek dots vietā, kaut kas, ko vismazāk gaidi. Iespējams, tā būs tīra, viegla enerģija, kas nav nopērkama ne par kādu naudu un iegūstama ne ar kādām procedūrām. Varbūt veselības uzlabošanās vai dzīvesveida maiņa. Šo ceļojumu varam sākt un paveikt tikai mēs katrs pats, pieņemot sevī iekšēju lēmumu, kāpēc Es to daru. Bet galvenais paļauties, ka tas mani stiprinās, uzlabos veselību un padarīs manu skatījumu uz dzīvi svaigāku.
Lai mums pietiek atbalsts, pacietība, līdzcietība vienam pret otru un šis laiks atnes katram vislabākās dāvanas gan dvēselei, gan miesai!
Anita ✸
Foto – Marta Purmale